“Kāpēc viņa nevar?”. Par riekstu. Par Āfrikas bērniem. Par sajūtām.

Ilgi domāju, ar ko sākt. Ļoti negribējās rakstīt kaut ko negatīvu, jo visiem šobrīd negāciju pietiek. Pavisam negribas skart vīrusu tēmas, bet arī ēšanas traucējumi nav no rožainajām lietām, par ko runāt. Izlēmu, ka sākšu ar kādu skaidrojošu, tajā pašā laikā, ļoti intīmu rakstu, kas atkal prasa kādas atzīšanās, kurām “kāpju pāri”, taču, varbūt tas kādam palīdzēs, kādas lietas saprast un nepateikt kādu vārdu nevietā- lai zinātu, ko neteikt cilvēkam ar ēšanas traucējumiem. Varbūt tas noderēs kādai (-am) kā atbalsts. Tu neesi viena (-s), to dzird daudzi, tā jūtas daudzi. Ļoti daudzi.

Pie tēmas. Nebūs noslēpums, ka daudziem ir diezgan nosodoša attieksme, tieši tapēc, par to runāt ir tik grūti. Jāteic, ka pasaulē šajā ziņā viss iet uz labo pusi- cilvēki paliek saprotošāki, par to vairāk runā, cilvēki ir empātiskāki. Taču diezgan arī saprotami, ka diezgan daudzi cilvēki izjūt tādas kā dusmas, nesapratni, tā kā vēlmi cilvēkam palīdzēt, bet reizēm ar to vēlmi palīdzēt, un iekšēju nesaprtni un neizpratni, var pateikt kādu vārdu nevietā, kas situāciju var darīt tikai sliktāku, un rezultātā, ar vēlmi pateikt motivējošu vārdu, mēs varam patiesībā dot nevis vēlmi saņemties, bet gluži otrādi- iesēt vainas apziņu cilvēkam par sevi, par notiekošo un notiek lielāka slīkšana depresijā.

Pastāstīšu, kā tas notiek. Arī es esmu ļoti empātiska, emocionāla, kā lielākā daļa cilvēki ar ēšanas traucējumiem, es pat teiktu- visi. Arī šie cilvēki (mēs) iedomājas, kā ir citiem, cik citiem ir grūti (protams, var būt izņēmumi), zin par bērniņiem Āfrikā, zin par bada cietējiem un par to, ka bulīmijas gadījumā “To naudu varētu ziedot nevis apēst un izvemt”, vai anoreksijas situācijā arī esmu dzirdējusi mudinājumu “Padomā par tiem bērniņiem, kuriem NAV, ko ēst. Un tu vienkārši IZVĒLIES neēst!”. Lieta jau ir tajā, ka tu (es kādreiz un cilvēki ar ēšanas traucējumiem) lieliski apzinies un tu zini par šiem bērniem un tev par viniem ļoti, ļoti sāp, un tu arī šajā kontekstā pats par to pārdzīvo! Bet nevari izmainīt un to, kas notiek ar tevi, ar ķermeni, lai kā censtos (pati sev reiz ‘skaitīju mantras’ par neēdušiem bērniem). Lai cik kādam tas liktos neloģiski un nesaprotami. Tā vainas sajūta grauž un grauž, šī depesija (jā, arī tā ir vairākus gadus smagā formā, par to runāšu vēl atsevišķi) tikai pastiprinās.

Šeit man nāk prātā salīdzinājums- kā ar cita veida slimošanām, kaut vai tāds jiftīgs klepus ar lēkmēm. Iztēlojaties- ieejat bibliotēkā vai kādā citā publiskā vietā un jums ir šis hroniskais klepus ar lēkmēm, kaklā sāk kņudēt. Jūs lieliski zinat, vai vēl bibiotekārs atgādina, ka klusu jāuzvedas, jo tas traucē apkārtējiem (Āfrikā bērni cieš badu). Jūs ‘saņematies’, mēģināt to klepu norīt, turat, turat, varbūt pie sevis nodomājat “Nedod Die’s tagad sākt klepot!”. Bet tas klepus nāk, dzīve notiek. Trīs iespējas- vai nu sāksiet klepot turpat, aiziesiet nostāk, varbūt wc un izkleposieties, vai iziesiet laukā izklepoties. Bet jūs izkleposieties! Jo slimību nevar aizvirzīt tikai ar gribu vai nožēlu, ka tā ir! Vai to, ka kāds saka- vecenīt, beidz slimot ar savu slimību, paskaties ir trakākas slimības. Nu tā. Cilvēcīgi jau saprotu, tas nav nekā ļauni domāts, tam visam ir vislabākā vēlme palīdzēt, motivēt un tiešām vēlēšanās, lai šim cilvēkam ir labi un izdodas izķepuroties! Bet tas nestrādā… diemžēl.

Tajā brīdī, kad stāsta par bērniem ir “JĀ! Es zinu!!!” Šeit man meiteņu (puišu) aizstāvībai jāsaka, Hei, arī anoreksija un bulīmija ir šausmīgas lietas. Bet neviens nesaka- iedomājaties, kā ir anoreksijas, bulīmijas slimniekiem, kuriem ir tā un šitā… Kā ir tām ģiemenēm, kuras bieži vien, šī slimība iznīcina. Diemžēl, šo saproti tikai tie cilvēki, kas reāli ar to saskaras. Varbūt labi, ka tā, bet aicinu saprast, kaut nedaudz ‘iekāpt tajās kurpēs’. Un nekas, pat spiešana nespēs izmainīt ēšanu/neēšanu. Jā, pat tādas metodes citi izmanto.

Reiz biju klīnikā (par to būs atsevišķs stāsts), vienā no, kur man bija atnākusi ciemos mamma, kas gaidīja ārpusē, jo gribējām iziet pastaigā. Tieši bija pusdienu laiks. Darbiniece (pati laikam rīkojas pa savam, pēc saviem ieskatiem) man saka: Tā. Kamēr tu neizēdīsi zupu, tu mammu nesatiksi. (Klīnikā es biju tādā galējā stadijā, kad arī raudāju par visu, emocionāli ļoti nelabi bija) Un es skatos uz to zupu, skatos uz to sievieti, domāju par mammu, kas tur gaida mani laukā. Un, lai saprastu, kas notiek tajā brīdī-

Mani pārņem šausmīgas bailes, nu TIK šausmīgas bailes. Ļoti grūti vārdiem aprakstīt. Ir tādas bailes no pieņemšanās svarā (tas jau, kad tas viss ir pavisam traki), ka varētu salīdzināt ar dunci pie muguras, kad stāvi klints galā un tev saka “Lec!”. Tu varbūt redzi, ka tur lejā ir tīkls kaut kāds un nenositīsies, bet ir tik ļoti bail! Veseliem cilvēkiem nevar izskaidrot to sajūtu. It kā jau- kas notiks, ja apēdīsi? Tur jau tā lieta- NEKAS jau nenotiks, organisms būs priecīgs, bet tā ir mentāla saslimšana, un tā sajūta ir tāda, ka sajuksi prātā, ka tas ir viss tā zupas apēšana. Tikai kaitē šāda spiešana. Un, vai zinat, ko es izdarīju? Apēdu, ļoti ātri, lai tiktu pie mammas. Apēdu un staigājot ar mammu, pateicu, ka man ļoti savajadzējās čurāt. Tieši novaktēju, kad esam kaut kur, kur ir wc. Mamma saka- Nu ieej tajā Feniksā, pajautā, lai ielaiž. Lieliski! Ieeju, man parāda, kur WC un “Uz priekšu!”- Anna ieiet izlaist ārā savu zupu un iznāk beidzot priecīga, zupas vairs nav un tā nav manī. Mamma, protams, neko nenojauš. Bet arī šādā stāvoklī, kādā biju es, šī katra vemšana varēja būt liktenīga un sirds var neizturēt. Tolaik bija 36kg, ejot mani bija jāpietur. Par to, protams, cita rakstā. Bet morāle- nevajag SPIEST, draudod, kas notiks vai nenotiks, nevajag salīdzināt ar cilvēkiem, kas cieš badu, jo NAV, ko ēst.

Šaja sakarā ārī man gribas pastāstīt plašāk par šo sajūtu, kas pārņem, kad IR jāēd. Vai citu mudināts, vai ar pašas apņemšanos, vai pieklājības pēc vai tml. Atceros, kad biju ieradusies Lietuvas klīnikā un mums ierādīja telpas. (Čau, Kristīn, es noteikti Tevi uzaicināšu uz savu ‘studiju’ :)) Mūs ieveda ēdamtelpā. Tas skats kā dokumentālās filmās (iesaku paskatīties, turpat Youtube)- meitenes kā nolāmētas skatās savos šķīvjos, citai acīs asaras, skatoties šķīvī, cita cenšas bāzt kaut ko mutē un neskatīties uz to, ko ēd… Ar Kristīni (sieviete, ar kuru kopā ārstējāmies, abas bijām no Latvijas) smējāmies, ka tie kāpostu tīteņi, kas bija meitenēm uz šķīvja bija kedu lielumā. Tāda riktīga bota! Jāteic gan, ka ar šī brīža domāšanu, saprotu, ka mums bija sagrozīta uztvere un šī bota, ar šī brīža skatu, pēc botas vis neizskatītos, bet standarta tītenis un neviens tur nelika ēst milzīgos tīteņus. Tāpat kā tagad ir skaidrs, ka es nebiju tāda, kā likās pašai- nekas TIK traks, bet reāli biju diegs.

Situācija par riekstu. Biju pie tēta ieskrējusi darbā. Viņš saka, ko nu mēs te kabinetā, ejam uz atpūtas stūrīti. Tur tāds ērts dīvāns un tā. Tur vienmēr uz galdiņa stāv rieksti. Protams, ikdienišķi, tētis saka “Uzēd riekstiņus!” Un ta tieši bija diena, kad kādas 2 dienas nebiju ēdusi, biju ‘saņēmusies’. Galvā skrien cauri domas- anoreksiskā balss “protams, ka nē, padomā, cik ilgi jau turies, tas visu sabojās”; tad bulimiskā balss “tie taču riekstiņi, vērtīgi, tiešām, nekas traks, nu paņem 1 vai 2! Tas taču tavs tētis, vismaz viņa dēļ!” Nu un tad es paņemu šo riekstu, sākumā 1… nu labi otru arī. Un tad atkal ieslēdzas “C’moooonn! Ko tu dari? Tu taču teici neēst! Fiksi ej izvemies!” un atkal- dzīve notiek. Es atkal saku, ka man ‘savajadzējās’. Atkal aicinājums kaut ko apēst nedod rezultātus, uzvaras izpaliek, viss notiek pa vecam. Bet tas nav pārmetums kāda virzienā, tā bija tikai pieklājības frāze. Visticamāk, ja nepiedāvātu, es iekšēji apvainotos, kapēc tā… nobesītos un mājās tāpat darītu to pašu…

Man to situāciju arsenālā ir simtiem. Bet rezumē galvenais, ko gribu pateikt un ieteikums, KĀ IR JĀRĪKOJAS, LAI ANOREKSIĶI PIEDABŪT ĒST, KO DARĪT, LAI APTURĒTU BULĪMISKU ĒŠANU TUVIENIEKAM. Nekādu nosodījumu, nekādus pārmetumus, nekādu uzspiešanu. Tikai mīlestību, sapratni, apskāvienu (kā bērniem- pat ja saka, ka neļaus). Iejūtību, parunāšanos, pastāstīt, cik oti saproti, ka kopā jūs varēsiet, ka var pēc ēšanas dusmas izlikt uz jums, ka atbalstīsiet, kā varēsiet, kopā iziesiet pastaigā. Ar mīlestību un sapratni! Smadzeņu ‘skalošana’ neko nedod. Un to es aicinu par jebkurām slimībām, jebkuru lietu, ko cilvēks NEVAR pats izmainīt (man agrāk viena mamma teica, ka tā ir meitas iegriba ieriebt). Un varbūt nesakot par šiem Āfrias bērniem, nesalīdzinot, kā citiem iet sliktāk, jūs aiztaupīsiet kādam kādu ļoti sāpīgu momentu un palīdzēsiet tuvoties atlabšanai.

(*parasti gan tautā saka anoreksiķes, bulīmiķes, es pati izmantoju daudz šos terminus, taču pareizāk būtu tā neteikt, jo nav smuki)

Paldies par sapratni, mīlestību un atbalstu.
Uz priekšu! Atceroties, kā bija. Rakstu, paraudu, rakstu, pasmaidu, rakstu un ceru, ka kāds kas lasa, šodien jūtas saprastāks.

Anna

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s