Ēšanas traucējumi un depresija nav nekas par ‘saņemšanos’, ‘apņemšanos’, ‘gribasspēku’ vai tml. Un to saprot tikai tie, kas tajā visā ir iekšā- tikai pats cilvēks. Ģimenē, ja neviens ar to nav saskāries, var būt noliegums, dusmas, nesapratne, izmisums utt. BET. Ir lietas, ko pats tomēr var darīt sevis labā. Jā, stadijās, kad esi līdz ausīm visā iekšā, var palīdzēt tikai speciālisti. Taču speciālisti nevarēs izdarīt lielāko darbiņu, to var izdarīt tikai pats. Taču pat bez speciālistiem vai ar, ne tikai ēšanas traucējumu gadījumos, bet arī depresijas- pats sevi var virzīt uz ‘izeju’. Solīti pa solītim. Un tas būs jādara arī strādājot ar psihoterapeitu, dietalogu utt. Darbības būs jāveic pašam.
Kas ir mazie soļi, lai palīdzētu sev izkļūt no ēšanas traucējumiem? Piemēram- bulīmijas gadījumā CENSTIES samazināt lēkmju skaitu. Tiešām CENSTIES. Ja nesanāk, nekas. Nevainot sevi. Nešaustīt. Bet pacensties, piem., laikā, kad nāk ‘binge’ (lēkme) turēties pretī un iet ‘izstaigāt’ to (jo tas ir impulss, kas ir pārejošs), vai izrakstīt emocijas. Pie reizes, kas tā par metodi- pēc paēšanas (kad ir svēta vēlme vienkārši paēst) un pēc maltītes nāk lēkme, kāre ēst vēl utt. Nepaļauties šai maldinošajai vēlmei, bet rakstīt. Izrakstīt sajūtas. Piem., Esmu tikko paēdusi, šausmīgi gribas vēl. Kapēc es ēdu? Kapēc es tagad sev liekos lielāka? Kapēc man tagad liekas, ka palikšu resna? Kas man traucē? Ko es jūtu? Es jūtu kaunu, jo paēdu. Arī nelaimīga jūtos. Esmu viena, tapēc jūtos slikti, tapēc gribas pieēsties utt., utt. Rakstīt kamēr sajūta pāriet. Un, ticiet man, sajutīsiet TĀDU gandarījumu 🙂 Un tas šajā gadījumā būs jau solis pretī brīvībai.
Vai anoreksijas gadījumā, tas pats- piespiest sevi apēst nedaudz vairāk kā parasti. Piemēram, pie salātiem piegriezt avokado un plikajiem salātiem pieliet eļļu. Un pievarēt to nevēlēšanos to darīt. Apēst un vainas sajūtu tāpat izrakstīt. Vai izrunāt. Var, kaut vai, zvanīt man izrunāt vainas sajūtu un nožēlu par apēsto (tā tam nav jābūt, protams, bet es zinu, kā tas ir). Vai vēl, piesiest sevi nevingrot. Jo tā ir organisma spīdzināšāna- neēst un vingrot. Nē, tas nav nosodījums, tas ir nedaudz ‘papurinot’, ka VAJAG tikt uz strīpas un kaut nedaudz- pa solītim- tu vari palīdzēt organismam. Pa solītim.
Depresijas gadījumā- piespiest sevi, caur ‘nevaru’, ‘negribu’ ievērot kaut kādu režīmu. Mazs solītis jau būs, ja noliksi sev mērķi šodien nomazgāt traukus un izgludināt kreklus. Nē, nevis tapēc, ka jāstaigā gludinātā kreklā, bet tapēc, ka vajag pienākumu. Tie, kam bērni- piespiest sevi paspēlēties ar bērniem. Es zinu, ka grāmatas nelasās un būtu muļķīgi teikt ‘piespiest’ sevi palasīt grāmatu, bet elementāras darbības var tomēr veikt.
Ja esi kāedā no iepriekš minētajām kategorijām, samīļojiens no manis. Un iedrošinājums- nedaudz, bet tomēr uz priekšu ir tie mazie soļi. Un gandarījums liks spert arvien lielākus soļus. Solis var būt arī pierakstīšanās pie speciālista. Tas JAU ir liels solis. Arī atgādinu, ka ir iespēja pierakstīties pie psiholoģijas maģistriem pret ziedojumu Psiholoģiskās Veselības Centrā.
Aicinu šakt jau šodien- solīti pa solītim.
P.s. meteriāls no personīgās pieredzes, atstāsti no maniem terapeitiem terapijās. 🙂
"Pašpalīzības grāmata cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem!" 