Kā tas sākās man, par manu bērnību jeb, kā radās ēšanas traucējumi manā pieredzē.

Katrs cilvēks ir individualitāte. Viens ir emocionālāks, cits mazāk emocionāls. Šī kaite pārsvarā skar ļoti emocionālas personības. Kas vienu neskar, šiem cilvēkiem var būt ļoti sāpīgs vārds. Viens pateikts “resna” vai “liela” var izmainīt visu cilvēka dzīvi. Uz gadiem. Par to, kā krājās frāzes, kas mani aizveda līdz pieredzei, kāda tā ir. Mans stāsts. Ļoti atklāti, vairs nekaunoties un neslēpjoties, ar visdziļāko pārliecību, ka es turēšos ‘virs ūdens’.

               Sākšu no bērnības. Jau sākot rakstīt, birst asaras, bet turpinu. Līdz 8 gadiem biju lauku bērns ar laimīgu bērnību, spēlēšanos smilšu kastē ar draugiem, “kaļim bam bam iģi suda”, “tautas bumbu” u.c. tā laika bērnu aktivitātēm. Ģimenē esmu vidējais bērns, ir 6 gadus vecāka māsa un 6 gados “uzradās” jaunāks brālis. Tas arī tā- mans pirmais emocionālais “trieciens” (joks ar daļu patiesības). Ģimene laimīga, darbojamies pa laukiem…

               Tad sekoja laiks, kad tētis dabūja ļoti labu amatu Rīgā. Kā bērns jau biju ar apaļiem vaidziņiem, nedaudz apaļīga, bet vienmēr aktīva un jautra. Man bija labākā draudzene (ģimenes draudzējās, bijām kaimiņi), kas pateicoties gēniem, bija ļoti smalka, tieva, gara un pusaudžu gados pat sāka iet modeļu skolā (čau, Inga! ) Arī tad man bija nelieli kompleksi. Tētis pat vienu reizi pajokoja- “Kad es būšu vecs, jūs pie manis brauksiet ar saviem bērniņiem- Annai būs mazi, apaļi, kā pončiki, Ingai tievi cīsiņi.” Es nezinu, kapēc vispār, ko tādu teica un, kapēc kādam tādas lietas ir jāsaka, laikam ļoti smieklīgs joks.

               Vecāki, labu gribēdami, lutinot, veda uz virtuļu ēstuvi pie mājām (vēl tagad atceros nosaukumu- Sanriko), veda uz Mc Donalds, kas nesen bija parādījies Rīgā. Bērna prieks! Nu trauslāka es noteikti nekļuvu. Radās lielāki kompleksi. Parādījās skolas laika draudzenes (čau, Una!), kas arī bija smalkas, viena no viņām pat bija “caurbira”- ēda, nestresoja un bija tieva kā sērkociņš (čau, Aiga!). Runājot par modeļu skolām, atceros, kā pārdzīvoju skolā, kad uz skolu nāca Ginta Budes modeļu skolas pārstāve uzrunāt meitenes. Protams, redzēju, ka daudzas aicina, draudzenes arī lielījās, kuru uzaicināja un tā. Man pajautāja, kur ir x klase, sieviete, kas meklēja meitenes. Un viss. Jau biju izbrīnīta un sapriecājos, kad tuvojās… (..vilšanās)

               Mācījos ļoti labi. Man vienmēr bijusi gaiša galva, labas sekmes. Nu jau bija laiks, kad skaitījos no  ļoti labas ģimenes. Kas nedaudz cēla manu pašapziņu, bet iekšā joprojām “sēdēja” tas, cik esmu resna.

               Mammu, piedod, šo nelasi. Rakstu frāzes, situācijas, kad “iepilināja” tieši paši tuvākie- vecāki. 

               Tolaik bija populāra picērija, netālu no mājām- Pizza Jazz. Kā tagad vēl atceros, kas bija mugurā- trušādas bikses, kuras man atveda no ārzemēm, lika vilkt un man riebās. Gājām vakariņās. Paēduši picu, tētis man piedāvā: “Sīkais, ēdīsi saldējumu?”, mamma: “Nu,nepiedāvā! Tu taču zini, ka viņai problēmas ar svaru,nevajag saldējumu, iztiksim bez.” Šis teikums man liek asarām sariesties ikreiz, kad atceros. Un es aizgāju uz tualeti un raudāju, ļoti raudāju, cenzdamies raudāt klusu, tā, lai mani neviens nedzird. Man bija kādi 10/11 gadi.

               Nākamā situācija ap to pašu laiku, kad gāju 3. klasē. Man vajadzēja jaunas džinsas. Lejā pie mājām bija Lee Cooper veikals. Ieejam un mamma, diezgan skaļi, pārdevējai: “Mums tāds lielāks bērns, vajadzēs kādu lielāku izmēru!” Kauns, kauns par sevi, kauns no pārdevējas, nožēla par faktu, ka tāda esmu. Ar mammu esmu par to runājusi, esmu stāstijusi, ka to atceros. Protams, tas nebija domāts ļauni, mamma to neatcerās, bet man, kā bērnam, tas “nosēdās”. Arī šī frāze kā pilīte, krājās manā dziļi nobāztajā kompleksu kastītē. Var saprast, kapēc vecāki neko no mana tā brīža garstāvokļa vai pārdzīvojumiem neredzēja- es vienmēr turpināju smaidīt, būt priecīgs, aktīvs bērns- visur piedalījos utt. (ieguvums uz dzīvi- ļoti labi protu uzlikt ‘maskas’ situācijās, kad nepieciešams)

               Ko  novērtēju ļoti pozitīvi, bija mammas centieni man palīdzēt. Mamma mani aizveda pie dietologa Tupiņa, kurš stāstīja par veselīgu uzturu, par brūnajiem makaroniem, ka nevar būt desas ledusskapī un tā…. Arī tas lika aptvert- ir TIK traki ar mani. Mammu, paldies, ka aizvedi- es joprojām atceros visu, ko stāstīja un ir labi zināt par veselīgu uzturu. Man vēl ausī iedūra kaut kādu adatiņu, kas mazināšot apetīti.

               Situācija no bufetes skolā. 5.klase. Bija 2 skolas čaļi- autoritātes. Daudzu skolas meiteņu elki, “sliktie puiši”. Gatis un Edgars, joprojām atceros. Stāvu bufetē pēc kokosa bulciņas (JĀ, man gribējās būt kā visiem bērniem, es nemācēju badoties, ja visi pārējie gāja pirkt bulciņas). Es, kad pienāk mana kārta (apkārt spiežas daudz bērnu, kā jau starpbrīdī): “Man, lūdzu, kokosa bulciņu!”, šis Gatis, visiem dzirdot- “Ā, tad TAPĒC tu esi TIK resna!” Es pārdzīvoju. Mani mierināja tā pati tievā draudzene, sakot “Tā nav! Neņem galvā! Viesturs (viņas brālis) arī saka, ka tev acis iegrimušas taukos, bet tā taču nav!”

Varat iedomāties, kas notiek meitenes galvā šādā situācijā. 12 gadi, meitene, kurai nav nobriedusi psihe, kompleksaina, reizē bija jau nojautas, ka ģimene brūk kopā- strīdi, tēva sānsoļi, neiedziļināšos- nesāpināšu vecākus un nav vajadzības.

Nepagāja ne ilgs laiks un vecāki nolēma par labu laulības šķiršanai. Māsa jau “pa lielam” bija savā dzīvē, bet es un brālis bijām tajā “iekšā”. Bet ne par to… Viss dzīvē juka un bruka. Manas sekmes bija mazsvarīgas. Kā viena no psihoanalītiķēm teica- es kļuvu viena un pamesta…. Sajūtās, protams. Un vēl tēvs ģimenes izjukšanā vainoja mani. Lieliski.

               Kapēc es to visu stāstu? Stāstu par savu ģimenes sāgu, jo tā tas viss sākās… Tas bija TIK emocionāls satricinājums, ka tas izsita man pamatus no kājām. Es dzīvē vairs neko nevarēju kontrolēt, vien to- ēst vai neēst….

Te nu sākās… Sekmes, protams, gruva līdz ar ģimeni, attieksme tāpat. Kā vēlāk psihoterapijā izrunājām- es sāku pievērst SEV uzmanību. Tam, kas ar MANI notiek… Parādījās tusiņi, iedzeršana, slapstīšanās vakaros. Bet visiem bija svarīgākas lietas, nenosodu, bet man kā bērnam laikam tas bija sāpīgi (kaut arī par nekādu bērnu sevi neuzskatiju). Es sāku tievēt. Sāku ar neēšanu pēc sešiem. Lasīju rakstus par diētām, kā notievēt utt. Pirmie kilogrami sāka zust. Biju eiforijā. Likās palieku kaut cik slaidāka un tā… Turpinās tusiņi… Vecāki risina savas problēmas, māsa ar savu (tolaik) vīru atsevišķi, bet mums ir labs kontakts… Palieku arvien slaidāka, jau tāds kā azarts kāpt uz svariem. Visi jau sāk pamanīt, ka palieku slaidāka un slaidāka. Stāstu māsai savas metodes un tā… Vēl tagad atceros, kā uzzināju par iespēju vemt. Es biju tusiņā, laikam iedzērusi, atceros biju atbraukusi no snovošanas Milzkalnā. Runāju ar māsu pa telefonu un viņa teica : “Tikai nesāc vemt!”. Tad es jautāju, kā tas ir -vemt utt… Jo katrs “tikai nedari tā, lai notievētu” manās ausīs skanēja “tev jādara tā”… Un lūk. Iegāju tualetē “pamēģināt”. Izrādījās, ka man sanāk! Un “skola bija rokā”.

               Kilogrami “ripoja”. Likās, ka varēšu apstāties pie sava ideālā svara. Kas sākumā bija 65 (jo sāku ‘diezgan’ liela – 165cm 68kg), tad 60, tad 55, tad 50, bet nevarēju apstāties. Ideālais skaitlis nekad nebija sasniedzams, jo tas ruka un ruka. Lēnām sāku apzināties savu problēmu. Kad bija apt 55kg, satiekot tēti (kuru satiku tikai un viņš izsniedza naudu) teicu, ka man šķiet, ka man ir problēma. Vai viņš ir dzirdējis par bulīmiju. Tētis uzsmaidīja, ieķērās man sānos, kur vēl mīkstumiņi kaut kādi bija un teica : “Rekur tev vēl tev tauciņi, nav ko satraukties!” Kārtējais mīļais jociņš, kas būtu mīļš jociņš, ja vien tam apakšā nebūtu sagruvusi meitene, kurai tas bija šausmīgi  sāpīgi.

               Vainas apziņa par vemšanu ik pa laikam lika ‘saņemties’ un badojos. Piemirsu piebilst, ka nu jau dzīvoju viena ar 2 draudzenēm, jo nesadzīvoju ar mammas draugu un tēta jaunajā dzīvē man nebija vietas. Tā nu tētis man īrēja dzīvoklīti. Tā kā dzīvoju ar 2 draudznēm, tad arī- maksimāli badojos, bet, kad nebadojos, tad riju un vēmu. Viņas zināja, mēģināja atbalstīt, kontaktēja ar vecākiem, bet bija par vēlu. Tad bija ap 15 gadiem un sākās manis vilkšana laukā.  Joprojām vecāki domāja, ka tikai badojos. Jūsmoja, kad visiem taisīju ēst un tā. Katru reizi, pārnākot mājās, mamma mēģināja mani pabarot. Ļoti skaidri atceros to dienu, kad atzinos, kas ar mani notiek. Mamma piedavāja ēst, kārtējo reizi teica, cik esmu tieva, ka man jāēd kaut kas…Un tad es atvēru somu. Pilnu ar tukšiem ēdiena iepakojuma papīriņiem, kas palikuši no ēdiena, ko apēdu pa ceļam (lai atnāktu mājās izvemties). No tās dienas, 2004. gadā, mana mamma saprata, kas par lietu un sāka mani ‘vilkt laukā’’, bet tas nebeidzās līdz pat 2016.gada beigām . Pa vidu bijusi gan intensīvā nodaļa, gan anēmija, gan maniakāla depresija (patiesībā visus šos gadus), gan vienreizēja epizode, kad saņēmos uz 3 gadiem un iepazinos ar tagadējo vīru, ir bijis periods, kad bulīmijas un alkohola dēļ viņu pametu (jā, man bija ‘jautrākais’ bulīmijas paveids- badošanās alkohola pavadījumā mijās ar pārēšanās un vemšanas periodiem). Par visu, kur ārstējos, kādas terapijas palīdz/nepalīdz, par to visu privāti. Šis raksts ir, lai brīdinātu līdzcilvēkus, lai pateiktu, cik svarīgs ir katrs vārds, ka katrs teikums tiešām ir jāpārdomā 2x, ja ir aizdomas, ka Jums tuvajam ir ēšanas traucējumi. Privāti ar mani varat sazināties, rakstot- butbrivai@butbrivai.com

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s